Jābūt gatavam kļūt par palīgu!

6589b5_1c7f1f241bb941458bb095346ed6b8cf.jpg_650

Katrs liela mēroga pasākums Latvijā, arī NATO Rīgas samits, pulcē vairākus simtus brīvprātīgo palīgu. Jau šodien ir zināms, ka pieteikumi ir skaitāmi tūkstošos un ka atlases komisijai būs daudz darba, izvērtējot un izvēloties  tos 600, kuri kļūs par samita palīgiem.  Kāda būs šo 600 cilvēku loma Rīgas samitā un uz ko jābūt gataviem kandidātiem?

Brīvprātīgo darbu parasti vislabāk novērtē pasākuma organizētāji un viesi. Brīvprātīgie par savu darbu nesaņem atlīdzību, taču viņiem ir iespēja kādu laiku strādāt kopā ar organizatoriem, dažādiem speciālistiem, līdzdarboties pasākuma norisēs un sajust katru notikuma niansi. Tādēļ daudzi cilvēki Latvijā labprāt atsaucas uz brīvprātīgo aicinājumu ne vienu reizi vien.

 Andu Kalniņu var uzskatīt par ekspertu darbā ar brīvprātīgajiem. Anda ir atlasījusi un vadījusi brīvprātīgos gan Eirovīzijas pasākumam, gan referendumam, tādēļ viņai ir daudz ko stāstīt. Piemēram, Eirovīzijā interesanti bija tas, ka tiešie darbu vadītāji bija vairāki un katrs ar savām prasībām pret brīvprātīgo iemaņām. „Jā, tādu interesentu, kuri vēlētos kļūt par brīvprātīgajiem kādā pasākumā ar skaļu vārdu, ir daudz,” saka Anda. Viņa uzskata, ka jāprot ne tikai atrast cilvēkus ar kādām konkrētām iemaņām, bet arī ar stipru motivāciju. „Īpaši tad, ja pasākuma laikā rodas papildu pienākumi, kā tas ir gandrīz vienmēr, sākas „man taču par to nemaksā” attieksme,” Anda atceras. Bieži cilvēks gribētu darboties pasākumā kā brīvprātīgais, bet viņam jau ir sagatavots vesels saraksts ar darbiem, kurus viņš nevēlas darīt. Anda arī uzskata, ka ļoti svarīgi ir izveidot vienotu informēšanas sistēmu, lai pasākuma laikā ātri un ērti varētu uzzināt par izmaiņām vai aktualitātēm.

 Ieva Upmace ir strādājusi kā brīvprātīgā 2002. gada NATO kandidātvalstu samitā Rīgā un Eiropas futbola čempionātā Portugālē 2004. gadā. Pieredze ir galvenais Ievas ieguvums. Viņa atceras: „Rīgas kandidātvalstu samitā es pirmo reizi „no iekšpuses” redzēju, kā rit šāda mēroga pasākuma preses centra darbība un kā vispār notiek darbs ar medijiem. Šeit gūtie iespaidi arī ir kalpojuši par noteicošo faktoru manai studiju programmai – izvēlējos tieši sabiedriskās attiecības. Būt par brīvprātīgo šī samita preses centrā bija mana lielā iespēja gūt ieskatu sabiedrisko attiecību jomā. Tā es sapratu, ka man tas tiešām patīk!”

 Futbola čempionātā Portugālē „Euro 2004” spilgtākās atmiņas Ievai saistās ar pirmo latviešu spēli, kas bijusi arī viņas pirmā darba diena. Ievai bija uzdevums Latvijas izlases spēļu laikā veikt publiskos paziņojumus latviešu valodā.  „Kad sapratu, ka man būs tūlīt jārunā mikrofonā, kas liks manai balsij izskanēt cilvēku tūkstošiem pildītā stadionā, uz mirkli uznāca bailes ne pa jokam. Taču tad, kad labi veicās ar pirmā teksta nolasīšanu, sirds jau bija mierīga,” atceras Ieva.

 Ieva iesaka katram, kas vēlas būt brīvprātīgais, mest nedrošumu pie malas un pieteikties. Pat ja cilvēkam nav lielas intereses par konkrēta pasākuma filozofiju vai mērķi, nevajag vilcināties. Pats brīvprātīgo darbs šādos pasākumos ir gana daudzveidīgs un saistošs, lai ikviens varētu atrast kaut ko interesantu tieši sev. Turklāt tā ir burvīga iespēja rast sev jaunus izaicinājumus un redzēt, uz ko esi spējīgs.

 Edvardam Ratniekam drīz būs astoņpadsmit gadu. Viņš strādā kā brīvprātīgais jauniešu organizācijās, bet spilgtā atmiņā vēl ir pieredze hokeja čempionātā Rīgā.  „Tu jūties ļoti vajadzīgs,” saka Edvards un piebilst: „Valodas zināšanas arī uzlaboju!”

Edvardam hokeja čempionātā katra diena bijusi interesanta un ar kaut ko īpaša. „Bieži nācās tēlot nopietnas personības un „atkost” psiholoģiskās metodes. Galvenais vienmēr ir saglabāt asu prātu, optimismu, staltu stāju, būt noteicējam savā darbā! Tēlojot nopietnības kalngalus, nācās arī palīdzēt apsardzei tikt galā ar kāda pārāk iereibuša skandināva nomierināšanu vai izraidīšanu pēc spēļu beigām. Nācās cilvēkiem izpalīdzēt arī tad, ja pazuda kāds bērns. Vienmēr izrādījās, ka mazais pats jau aizgājis un atradis savu vietu, kamēr vecāki krita panikā.” 

Edvards atceras arī dažādus kuriozus no hokeja čempionāta ikdienas. „Arēnā “Skonto” pārvietojamie sanitārie mezgli apmeklētājiem bija ārpusē. Cilvēki nāca klāt un prasīja: “Kur tualete?” Brīvprātīgo atbilde bija: “Jā, lūdzu – ārā!” Gadījās, ka dažs labs ārzemnieks apmulsa un sapīka, jo bija sapratis, ka nāksies skriet tuvākajos krūmos....”

Edvards iesaka Rīgas samita brīvprātīgo kandidātiem paturēt prātā, ka aktīvi jāpiedalās visur, kur tas iespējams, un pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē! Edvards aicina visus: „Iesaku izbaudīt katru brīdi, lai attīstītu sevi un neslinkotu mājās!”

Samita birojs izsaka lielu pateicību par lielo atsauksmi un cer, ka brīvprātīgo aktivitāte turpināsies arī citos pasākumos.

Raksta autors: Rigasummit.lv" „NATO Summit 2006"

Raksts publicēts: 10.09.2006.

Raksts: Rigasummit.lv