Lai augstskola nav tikai ieskrietuve pēc darba!

Liela daļa studentu baidās sevi aizstāvēt, cīnīties par savām ērtībām, kvalitatīvāku izglītību, jo diemžēl tas var negatīvi ietekmēt viņu sekmes un studijas. Bet ir arī tādi, kas nebaidās un aktīvi piedalās visos procesos, aizstāv studentu tiesības ne tikai konkrētajā augstskolā, bet arī valstī kopumā. Tāds ir Latvijas Studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks – drosmīgs, mērķtiecīgs un gudrs.

Sāksim ar klasisko jautājumu: kas jauns? Pagājušā sestdienā bija Latvijas Studentu apvienības domes sēde. Ko tajā runājāt?

 Viens no aktuālajiem jautājumiem ir kreditēšana. Šobrīd valsts galvo kredītu pieteikumus atsevišķi, taču domājam, ka tos varētu apvienot vairākos lielos un saņemt visiem vienu valsts akceptu. Šobrīd, lai saņemtu vienu kredītu, nepieciešams garš dokumentācijas process, bankas speciālisti bija saskaitījuši, ka nepieciešams saņemt ap 200 dažādu parakstu. Šo procesu vajadzētu paātrināt. Tāpat arī runājām par daudzām iekšējām lietām, principiem, pēc kuriem strādājam. Tie tiks apstiprināti kongresā, kas notiks 19. martā, un tad notiks arī prezidenta vēlēšanas.

Bet pavisam nesen taču šādas vēlēšanas jau bija.

 Jā, pirms 3 mēnešiem mani ievēlēja ārkārtas kongresā, taču kārtējā kongresā notiks vēlēšanas par jaunu, nezinu, kā būs, bet ceru palikt.

Viena no pašlaik aktuālajām tēmām ir augstākās izglītības reformas. Kaut arī valdība ir lēmusi, ka tās ir nepieciešamas, reālus darbus vēl nejūt. Vai jūs jūtat kādas reformu vēsmas?

 Nav nevienas citas nozares, kurā būtu tik ļoti daudz ieinteresēto pušu kā augstākajā izglītībā. Politiķu dienaskārtībā augstākās izglītības jautājumi aizņem daudz laika. Šeit pastāv ļoti izteikts lobijs. Cilvēki mēdz krasi mainīt savas domas, apšaubīt darbagrupu rezultātus un aizmirst solījumus. Tas ir interesanti, par to nāk smiekli, taču tie ir skumji smiekli.

Es uzskatu, ka reformām ir jābūt brīvprātīgām. Nesen tikāmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadību un Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem – tur jau ir reāls plāns, kā optimizēt līdzekļus, nezaudējot kvalitāti. Viņi mēģinās atsevišķas studiju programmas vai to studiju kursus realizēt kopā ar citām augstskolām, kas nozīmē, ka vienu lekciju kursu klausīsies studenti no divām augstskolām, arī izmaksas dalot uz pusēm. Taču šim ir jābūt saprātīgam un brīvprātīgam procesam. Mūsu galvenais mērķis – lai necieš studējošie, lai viņi zina, ka varēs pabeigt iesākto studiju programmu, jo redzam jau, kā bija ar Latvijas Policijas akadēmijas studentiem, kuriem bija grūti iekļauties citās augstskolās, radās nevajadzīgi konflikti un problēmas. Ja nu gadījumā nepieciešams kādu augstskolu slēgt (bet es domāju, ka studenti to nepieļaus), to nedrīkst darīt strauji, var atteikties uzņemt jaunus studentus 1. kursā, bet esošajiem studentiem ir jāļauj konkrēto augstskolu pabeigt.

Piesaista vārds „brīvprātīgi”. Vai tiešām kāda augstskola brīvprātīgi gribēs atteikties no naudas, no algām?

 Reformai ir jānotiek brīvprātīgi tajā ziņā, ka augstskolas nevarēs drīz atļauties uzturēt visus pasniedzējus, infrastruktūru. Un tad tās pašas nonāks pie lēmuma veikt iekšējas reformas – galvenokārt demogrāfiskās bedres dēļ.

Kas augstākajā izglītībā notiks pēc 5, 10 gadiem?

 Šeit ar objektīvu viedokli nākt klajā ir bīstami. Es nevaru pateikt atbildi. Jo vīzijas mainās atkarībā no cilvēkiem, kas ir pie varas un ietekmes augstākajā izglītībā.

Bet kāds būtu vēlamais scenārijs?

 Šobrīd studenti uztver augstskolas kā zīmolus, bet par zīmolu ir jākļūst konkrētajai programmai, jo katrā augstskolā ir kāda veiksmīgākā un kāda ne tik veiksmīgā programma, taču priekšstats ir vienots. Cilvēkiem ir jāizvērtē konkrētā programma jau pirms iestāšanās augstskolā. Protams, vēlamākā vīzija – lai visi studenti ir laimīgi, lai labi studē, lai augstskola ir sociāla vieta, nevis ieskrietuve pēc darba. Daudzas augstskolas ir kā dzīve, ne tikai studijas, tur pret studentiem izturas kā pret svarīgiem cilvēkiem, uz kuriem visu centrē. Šobrīd viss notiek ļoti ātri – prasības ir mazas, visi cenšas maksimāli ātri iegūt kredītpunktus un skriet prom. Bet tas mainīsies tikai tad, ja valdība turēs savus solījumus attiecībā uz finansēm. Nav būtiski, kā mainās personālijas valdībā, bet valdības dotie solījumi ir jātur. Pēdējie divi gadi gan ir bijuši dramatiski, jo finansējums augstākajai izglītībai tikai samazinās.

Vai tici, ka tas mainīsies?

 Te ir nepieciešams ļoti liels sabiedrības spiediens. Skat, kā grieķi parādīja savu attieksmi, un viss notiek. Sava attieksme ir jāpauž, jo, kamēr mēs tikai cietīsim, tikmēr nekas nenotiks.

Latvijā augstskolu ir par daudz. Piekrītat?

 Nē! Mēs atkal uztveram augstskolas, nevis programmas. Teorētiski varam izveidot kaut 500 augstskolas un katrā var būt tikai 1 studiju programma. Ir jāskatās, kādas programmas dublējas, kā augstskolas varētu kooperēties, lai atvieglotu savu finanšu nastu.

Studentu skaits manāmi samazinās. Tātad visām augstskolām tāpat studentu var nepietikt.

 Un tad arī sāksies jau minētais brīvprātības princips – kad nonāksim demogrāfiskajā bedrē, daudzas lietas sakārtosies pašas par sevi. Taču, ja samazinās budžeta vietu skaitu, par ko tiek runāts, daudzi jaunieši vienkārši aizbrauks prom. Nesen Latvijā viesojās Zviedrijas premjerministrs, kurš apmeklēja arī Rīgas Ekonomikas augstskolu, kur viņam jautāja: ko darīt Latvijai? Viņa atbilde bija: visu naudu ieguldiet izglītībā! Viss sākas no izglītības.

Pēdējā laikā bieži tiek runāts par augstākās izglītības kvalitātes problēmām. Kā studenti var veicināt izglītības kvalitāti?

 Studentiem ir aktīvi jāiesaistās dažādās aktivitātēs. Katrai studiju programmai ir jābūt savai padomei, kas sastāv no fakultātes vai augstskolas akadēmiskā personāla, uzņēmēju un studentu pārstāvjiem un kurai jādiskutē par kursu sastāvu konkrētajā programmā. Tiesa, ne visās augstskolās tā notiek, daudzviet vēl ir padomju režīms, tiek uzskatīts, ka studenti nevar paust savu viedokli, visu nosaka tikai pasniedzēji un akadēmiskais personāls. Studenti dažkārt baidās – kas ar viņiem notiks, ja viņi iebildīs pret augstskolas lēmumiem, ja paudīs savu viedokli. Arī ar mani ir notikušas dažādas interesantas lietas.

Pastāsti par tām!

 Piemēram, pēkšņi tika mainīts senāta lēmums, kaut arī senāts par to nebija balsojis. Jautājums bija par uzņemšanas kritērijiem maģistrantūrā, kas pēkšņi mainījās, un tas sakrita ar laiku, kad biju izteicis kādam neērtus apgalvojumus. Saņēmu, manuprāt, nepamatoti zemu vērtējumu un knapi varēju iestāties fakultātē, kaut sākotnēji biju cerējis uz tikšanu budžeta vietā. Protams, tie ir tikai fakti, iespējams, ka tas nebija tieši pret mani, bet viss tā interesanti sakrita. Sūdzējos par to apelācijas komisijai, vērsos pie akadēmiskās šķīrējtiesas. Mēģinu ar legāliem paņēmieniem aizstāvēt savu taisnību. Tas, kā viss notiek, ir ļoti, ļoti interesanti. Kā jau minēju, lobijs iet cauri pilnīgi visam. Kāds aktīvs students precīzi ir teicis: ja neinteresējies par politiku, atceries, ka politika vienmēr interesējas par tevi.

Izglītības kvalitāti nosaka arī pasniedzēju darba kvalitāte. Vai pasniedzēju darba kvalitāti nevajadzētu vērtēt studentiem?

 Jautājums ir precīzs. Šobrīd asociētos profesorus un profesorus vēl profesoru padomes, kurās ir tikai profesori, respektīvi – paši vēl sevi. Docentus vēl fakultāšu domju locekļi, kam ir tiesības būt promocijas padomēs, savukārt fakultātes daļa – dome, kurā ietilpst arī studenti, – var vēlēt tikai asistentus un lektorus. Sanāk, ka profesori tiek ievēlēti vistiešākajā interešu konfliktā. Šāda sistēma ir ļoti sena, un tiek uzskatīts, ka students nav tiesīgs lemt par profesoru. Es gan domāju pretēji. Lai kļūtu par profesoru, jau sākotnēji ir jāiztur kaut kādi kritēriji, taču pēc tam par to, vai cilvēks var vai nevar būt profesors, vajadzētu lemt arī studentiem. Tad profesori nepaļausies tikai uz citiem profesoriem sev blakus, bet vēlēsies sadarboties arī ar studentiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet laikraksta "Izglītība un Kultūra" 24.februāra numurā.

Raksta autors: Linda Tunte, "Izglītība un Kultūra"

Raksts: Izglītība un Kultūra